“Te jāliek aizsargs.”
Risku samazināšana iekārtām cehā pārāk bieži sākas tieši ar šo frāzi. Ir kustīgs elements, iespējama saspiešanas vieta, iespiešana vai satveršana/ieraušana, un roka pati stiepjas pēc risinājuma: aizsargs, bloķēšana, gaismas aizkars, aizsargierīce.
Varbūt tas tiešām būs vajadzīgs. Bet šajā brīdī mēs to vēl nezinām.
Pirms sākam izvēlēties tehniskos aizsardzības pasākumus, ISO 12100 liek paskatīties uz pašu iekārtu. Vai detaļu savstarpējo novietojumu var mainīt tā, lai saspiešanas vieta vispār neveidotos? Vai asu malu var noapaļot vai nolocīt? Vai kustīgajam elementam tiešām vajag tādu masu, ātrumu un enerģiju? Vai spēku, spiedienu, temperatūru, troksni, vibrāciju vai putekļu veidošanos var samazināt pie avota?
Un varbūt problēma nav vienā detaļā. Varbūt jāmaina visa iekārtas koncepcija.
Jāmaina masas sadalījums un stabilitāte. Jāizvēlas cita piedziņas tehnika. Jāpārprojektē vadības elementi. Regulēšanas un eļļošanas punkti jāizved ārpus bīstamās zonas. Enerģija, kas paliek sistēmā pēc atslēgšanas, jāizvada automātiski vai kontrolēti.
Tie ir pēc būtības droši konstruktīvi risinājumi. ISO 12100 loģikā tas ir 1. solis, un tas ir svarīgākais solis.
Šiem risinājumiem ir viena kopīga īpašība: tie nevis tikai atdala operatoru no esoša apdraudējuma, bet maina iekārtu, tās parametrus vai cilvēka mijiedarbību ar iekārtu tā, lai apdraudējums pazustu vai risks kļūtu mazāks.
Risku samazināšana iekārtām: 1. solis nav labāks aizsargs
Pirmais klupšanas akmens parādās valodā, kādā runājam par iekārtas drošību.
“Izstrādājām aizsargu.”
“Pievienojām bloķēšanu.”
“Ielikām gaismas aizkaru.”
“Izmantojām drošības kontrolleri.”
Visi šie risinājumi var būt iekļauti jau pirmajā 3D modelī. Tie var būt dārgi, pareizi aprēķināti un nepieciešami. Bet tas automātiski nenozīmē, ka tie pieder pie 1. soļa.
Aizsargs nekļūst par pēc būtības drošu konstruktīvu risinājumu tikai tāpēc, ka tas uzzīmēts kopā ar iekārtu.
ISO 12100 šos jēdzienus nošķir ļoti skaidri. Pēc būtības drošs konstruktīvs risinājums novērš apdraudējumu vai samazina risku, mainot iekārtas konstrukcijas vai ekspluatācijas īpašības. Aizsargs vai aizsargierīce samazina risku, kas saistīts ar apdraudējumu, kuru nav izdevies novērst vai pietiekami samazināt ar konstrukciju.
Tātad jautājums nav par to, kad risinājums parādījās projektā. Un nav arī par to, cik tas maksāja.
Jautājums ir vienkāršs: kas iekārtā patiesībā mainījās?
Vai saspiešanas vieta pazuda? Vai kustīgā elementa enerģija samazinājās? Vai asa mala tika likvidēta? Vai emisija tika samazināta pie avota? Vai sistēma pēc enerģijas zuduma paliek drošā stāvoklī? Vai operators joprojām spiests veikt bīstamu darbību?
Ja apdraudējums palika tāds pats un pievienotais risinājums tikai neļauj cilvēkam tam piekļūt vai kontrolē piekļuvi, mēs visdrīzāk jau esam 2. solī.
Paņemam vienkāršu mehānismu, kur divas daļas veido saspiešanas vietu. Var aplikt mehānismu ar aizsargu un kontrolēt aizsarga stāvokli. Bet vispirms jāuzdod neērtāks jautājums: vai detaļu savstarpējo novietojumu var mainīt tā, lai atstarpe būtu droša attiecīgajai ķermeņa daļai vai lai šī ķermeņa daļa tajā vispār nevarētu nonākt?
Pirmajā gadījumā mēs sargājam cilvēku no esošas saspiešanas vietas. Otrajā gadījumā mēs to izņemam no iekārtas ģeometrijas.
Tas pats ar kustību. Var noteikt cilvēka klātbūtni un apturēt bīstamo elementu. Bet vispirms jāprasa: vai šim elementam tiešām jākustas tik ātri, jābūt tik smagam un jāuzkrāj tik daudz enerģijas?
Tas nenozīmē, ka aizsargs vai drošības funkcija vēlāk nebūs vajadzīga. Bieži būs. ISO 12100 neprasa fanātiski atteikties no tehniskajiem aizsardzības pasākumiem. Tas prasa ievērot secību.
Tāpēc pareizais pirmais jautājums nav: “Kādu aizsardzību mēs pievienojām?”
Pirmais jautājums ir: “Kādu bīstamu iekārtas īpašību mēs patiešām mainījām?”
Ja atbilde ir “nevienu”, 1. solis, visticamāk, vēl nav izdarīts.
Risku samazināšana iekārtām sākas ar ģeometriju, nevis ar pieliktu drošību
“Ģeometrija gatava. Tagad pieliksim drošību.”
Tas ir brīdis, kurā daudzi projekti sāk braukt grāvī.
Mehāniskais modelis jau apstiprināts. Gājieni noteikti. Cilindri izvēlēti. Konstrukcija nosūtīta cenu aprēķinam. Tikai tad kāds paskatās uz operatora piekļuvi un pamana saspiešanas vietas, griešanu, triecienu vai satveršanu/ieraušanu.
Ģeometriju vairs negribas aiztikt. Tātad sākam “pievienot drošību”. Aizsargs. Norobežojums. Bloķēšana. Gaismas aizkars.
ISO 12100 piedāvā pretēju secību. Saskaņā ar 6.2.2.1 tieši iekārtas forma un tās daļu savstarpējais novietojums ir viena no pirmajām vietām, kur jāmeklē iespēja novērst apdraudējumu.
Ja divi kustīgi elementi veido saspiešanas vietu, projektētājam vispirms jāpārbauda, vai var mainīt to savstarpējo novietojumu. Mazāko atstarpi var palielināt tā, lai attiecīgā ķermeņa daļa varētu atrasties starp elementiem bez saspiešanas. Vai arī to var samazināt tā, lai šī ķermeņa daļa tur nevarētu iekļūt.
Te nav runa par cilvēka atbīdīšanu no apdraudējuma ar aizsargu vai drošības attālumu. Runa ir par tādu iekārtas daļu ģeometriju, kurā saspiešanas vieta vairs nepastāv.
Tā ir būtiska atšķirība.
Pirmajā gadījumā apdraudējums paliek, bet piekļuve tiek ierobežota. Otrajā gadījumā tiek mainīta mehānisma konstrukcija tā, lai konkrētā kustība nevarētu radīt konkrēto traumu.
Tāpat jāskatās uz asām malām, stūriem, izvirzītiem elementiem, raupjām virsmām un atverēm, kurās var iesprūst ķermeņa daļa vai apģērbs. Ja malu var noapaļot, nolocīt vai izlīdzināt, ir grūti pamatot, kāpēc tā paliek projektā un problēma tiek pārlikta uz instrukciju.
“Uzmanību, asa mala” nav atbilde, ja malai nav jābūt asai.
Iekārtas ģeometrija nosaka arī redzamību. Ja drošai darbībai operatoram jāuzrauga darba zona vai bīstamā zona, viņam tā tiešām jāredz no vadības vietas. Aklā zona nepazūd no instrukcijas teikuma “pirms palaišanas pārliecināties par drošību”.
Vispirms jāpārbauda, vai var mainīt iekārtas formu, vadības vietas novietojumu vai elementu izvietojumu. Tikai tad, ja tieša redzamība nav iespējama, jāskatās uz netiešās redzamības līdzekļiem, piemēram, pareizi novietotu spoguli.
Iekārtas forma ietekmē arī operatora pozu. Vai operators var aizsniegt vadības elementus, neliecoties pāri bīstamajai zonai? Vai piekļuve regulēšanas vietai neliek bāzt roku starp mehānismiem? Vai konstrukcija neliek cilvēkam ieņemt pozu, no kuras grūtāk izdarīt drošu kustību vai ātri atkāpties?
Tas nav komforta jautājums. Tā ir risku samazināšana ar konstrukciju.
Protams, ģeometrijas maiņa var ietekmēt iekārtas funkciju, izmērus, cikla laiku un izmaksas. Ne katra izmaiņa būs iespējama. Ne katra dos pietiekamu riska samazinājumu.
Bet šos ierobežojumus nedrīkst pieņemt tikai tāpēc, ka modelis jau apstiprināts.
Pirms jautājam, kur uzstādīt aizsargu, ir vērts atgriezties pie iepriekšējā jautājuma: kāpēc iekārtas daļas vispār novietotas tā, ka radās šis apdraudējums?
Ne katrs operatora uzdevums jāaizsargā. Daži jāizņem
ISO 12100 5.4 prasa identificēt iekārtas darbības un cilvēka uzdevumus visā iekārtas dzīves ciklā. Praksē rodas saraksts: materiāla padeve, izstrādājuma noņemšana, regulēšana, tīrīšana, traucējums/iestrēgums, defektu noteikšana, apkope.
Te ir viegli kļūdīties.
Ja uzdevums parādās sarakstā, mēs sākam domāt, kā operators to varēs darīt droši. Izvēlamies darba režīmu, aizsargu, bloķēšanu, atļaušanas ierīci vai procedūru.
Bet uzdevumu saraksts ne vienmēr apraksta gala iekārtu. Tas tikai parāda, kā cilvēks mijiedarbojas ar šobrīd analizēto projektu.
Tāpēc katram uzdevumam jāuzdod papildu jautājums: vai gala konstrukcijā šim uzdevumam joprojām jāpastāv?
1. gadījums: operators “tikai pielabo” materiālu
Pārejā starp transportieri un nākamo iekārtas daļu materiāls ik pa laikam nostājas nepareizi. Operators to pamana, pienāk klāt un ar roku pielabo.
Darbība ilgst dažas sekundes. To neuztver kā traucējumu un neuzskata par formālu pārbūvi. Operators taču “tikai pielabo detaļu”.
Bet tieši šajās dažās sekundēs cilvēks sniedzas vietā, kur var kustēties transportieris, stūmējs vai cits mehānisma elements. Riska novērtējumā parādās uzdevums: iestrēguma novēršana vai materiāla stāvokļa koriģēšana.
Acīmredzamā atbilde? Aizvērt piekļuvi. Pievienot bloķēšanu. Izveidot manuālo režīmu. Aprakstīt drošu iestrēguma novēršanu.
Var gadīties, ka daļa no tā tiešām būs vajadzīga. Bet vispirms jāuzdod mazāk ērts jautājums: kāpēc materiāls vispār nostājas nepareizi?
Vai starp transportieriem ir sprauga vai augstuma starpība? Vai vadotnes notur materiālu visā paredzētajā izmēru diapazonā? Vai mehānismu ātrumi ir sinhronizēti? Vai strauja ātruma maiņa apgriež vai sagāž produktu? Vai nepareizi novietotu materiālu var automātiski noteikt un noraidīt, pirms tas bloķē nākamo operāciju?
Ja iejaukšanās cēlonis ir nepietiekama padeves uzticamība, projektētājam vispirms jāstrādā ar šo uzticamību. ISO 12100 6.2.13 norāda, ka lielāka aprīkojuma uzticamība samazina notikumu skaitu, kuros vajadzīga cilvēka iejaukšanās, un līdz ar to samazina cilvēka pakļaušanu apdraudējumiem.
Pārejas ģeometrijas, materiāla vadīšanas vai kustības parametru maiņa var panākt, ka uzdevums, ko operators iepriekš darīja vairākas vai pat padsmit reizes maiņā, vairs nav normālas darba daļas uzdevums.
Mēs neizstrādājām drošāku veidu, kā pielabot materiālu. Mēs izņēmām iemeslu, kāpēc operatoram tas bija jāpielabo.
2. gadījums: sensors jāregulē bīstamajā zonā
Iekārta strādā ar dažādiem materiāliem. Projektā izvēlētais sensors nenosedz visu vajadzīgo detekcijas diapazonu vai prasa mainīt pozīciju atkarībā no apstrādājamā materiāla.
Tāpēc pārbūves laikā operators ieiet bīstamajā zonā un ar roku veic sensora regulēšanu.
Riska novērtējumā parādās konkrēts uzdevums: sensora pozīcijas regulēšana materiāla veida maiņas laikā.
Var, protams, izstrādāt drošu ieiešanu. Apturēt iekārtu. Bloķēt palaišanas iespēju. Sagatavot piemērotu darba režīmu un pārbūves procedūru.
Bet vai tā tiešām ir pirmā atbilde?
Ja iekārta pēc paredzētā lietojuma strādā ar noteiktu materiālu diapazonu, šo materiālu īpašības ir iekārtas robežas. Detekcijas sistēma jāizvēlas visam paredzamajam darba diapazonam, nevis vienam ērtam variantam.
Pirmā iespēja ir sensors vai cita detekcijas tehnika, kas nodrošina vajadzīgo darbības zonu visiem paredzētajiem materiāliem. Tas tieši sasaucas ar ISO 12100 6.2.4 prasību izvēlēties piemērotu tehniku.
Tas nenozīmē, ka vienmēr jāliek sensors ar lielāko iespējamo diapazonu. Pārāk plaša detekcija var dot kļūdainus signālus vai pasliktināt materiālu atšķiršanu. Risinājums jāizvēlas un jāpārbauda reālos procesa apstākļos.
Bet, ja pareizi izvēlēts sensors izņem vajadzību katru reizi to pārbīdīt, pazūd arī uzdevums, kura dēļ jāiet bīstamajā zonā.
Un ja viens nemainīgs detekcijas diapazons tehniski nav iespējams? Tad jāpārbauda, vai regulēšana tiešām jāveic pie paša sensora. Regulēšanas mehānismu var izvest ārpus bīstamās zonas vai izveidot tā, lai operators izmaiņu veiktu no drošas vietas. Šāda pieeja tieši izriet no ISO 12100 6.2.15, kur ieteikts regulēšanas un apkopes vietas izvietot ārpus bīstamajām zonām.
Abos gadījumos domāšanas mehānisms ir viens un tas pats. Vispirms identificējam operatora uzdevumu. Pēc tam nejautājam tikai, kā to aizsargāt. Pārbaudām, kāpēc uzdevums radās, vai to var pārņemt iekārta, vai tā cēloni var izņemt un vai tā izpildes vietu var pārcelt ārpus bīstamās zonas.
Dažreiz labākā risku samazināšana pārbūves laikā nav drošāka ieiešana bīstamajā zonā. Tā ir situācija, kurā ieiešana vispār vairs nav vajadzīga.
Pirms pievieno aizsargu: ko patiesībā var mainīt iekārtā?
ISO 12100 6.2 nedod vienu recepti visiem apdraudējumiem. Tas parāda jomas, kurās projektētājam jāmeklē iespējas novērst apdraudējumu vai samazināt risku ar konstrukciju.
Zemāk esošā tabula nenozīmē, ka pirmajā kolonnā minētie pasākumi ir nepareizi. Aizsargs, drošības funkcija vai procedūra vēlāk var būt nepieciešama. Jēga ir citur: nesāc ar tiem, pirms nav pārbaudīts 1. solis.
| Pirms uzreiz… | 1. solī pārbaudi… | Konkrēts piemērs |
|---|---|---|
| liekam operatoram rūpīgi vērot zonu | vai konstrukcija nodrošina reālu redzamību | mainīta iekārtas forma vai vadības vietas novietojums, samazinātas aklās zonas, pareizi novietots spogulis |
| norobežojam saspiešanas vietu | vai to var izņemt ar ģeometriju | atstarpe palielināta tā, lai ķermeņa daļa netiktu saspiesta, vai samazināta tā, lai tajā nevarētu iekļūt |
| marķējam asu malu | vai malai vispār jābūt asai | metāla loksnes malas noapaļošana, nolocīšana vai izlīdzināšana, caurules atvērta gala aizvēršana |
| rakstām instrukciju par drošu sniegšanos | vai iekārtas forma nodrošina pareizu pozu un piekļuvi | vadības elementu pārvietošana, sniegšanās starp kustīgām daļām izņemšana |
| veidojam aizsargzonu ap kustīgu elementu | vai var samazināt spēku, masu, ātrumu vai enerģiju | mazāks cilindrs, zemāks spiediens, vieglāks kustīgais elements, ātrums tikai procesa vajadzībai |
| apbūvējam trokšņa avotu vai dodam dzirdes aizsardzību | vai troksni var samazināt pie avota | cita piedziņa, cits ātrums, lielāka stingrība, cits detaļu savienojums vai procesa parametrs |
| izolējam operatoru no vibrācijas | vai var mainīt vibrācijas avotu | rotējošu daļu balansēšana, masas sadalījuma maiņa, kustības frekvences vai amplitūdas maiņa |
| projektējam ventilāciju putekļiem | vai var samazināt putekļu rašanos | granulu izmantošana pulvera vietā vai frēzēšana slīpēšanas vietā |
| ekranējam starojuma avotu | vai avots ir vajadzīgs un vai tam jābūt tik jaudīgam | atteikšanās no avota, jaudas samazināšana līdz nepieciešamajam līmenim, kūļa fokusēšana uz mērķi |
| pievienojam papildu pārbaudes konstrukcijai | vai tā ir pareizi aprēķināta un izgatavota | pareiza dimensēšana, savienojumu izvēle, pārslodzes un noguruma novēršana, rotējošu daļu balansēšana |
| sargājam cilvēku no detaļas lūzuma sekām | vai materiāls un drošības koeficients ir izvēlēts pareizi | korozijas, novecošanas, nodiluma, trausluma, degamības un ciklisko slodžu ņemšana vērā |
| aizsargājam bīstamu tehnoloģiju | vai var izvēlēties citu tehniku | elektriska piedziņa pneimatiskas vietā, ūdens griešana mehāniskas griešanas vietā, temperatūra zem aizdegšanās robežas |
| paļaujamies, ka elements atgriezīsies ar atsperi vai pašsvaru | vai var izmantot mehāniski piespiedu darbību | tieša vai stingra otra elementa kustības piespiešana, piemēram, piespiedu kontaktu atvēršana |
| instrukcijā prasām novietot iekārtu uz līdzenas grīdas | vai iekārta ir stabila paredzētajos apstākļos | pamatnes, masas sadalījuma un smaguma centra maiņa, dinamisko spēku un vēja ņemšana vērā |
| izstrādājam īpašu apkopes procedūru | vai iekārta ir piemērota apkopei | piekļuve, ņemot vērā cilvēka izmērus, apģērbu un instrumentus, mazāks speciālo instrumentu skaits |
| apmācām operatoru nekļūdīties | vai cilvēka mijiedarbība ar iekārtu neveicina kļūdas | skaidrs HMI, nepārprotami vadības elementi, pareiza darba poza, automātiskā cikla ritms nevelk cilvēku kļūdā |
| marķējam elektrisko apdraudējumu | vai elektroaprīkojums projektēts pēc drošības principiem | pareiza ķēžu atslēgšana un pārslēgšana, aizsardzība pret elektriskās strāvas iedarbību |
| pievienojam spiediena pārsniegšanas trauksmi | vai sistēma nevar pieļaut bīstamu spiediena pieaugumu | pareizi izvēlēts spiediena ierobežojums un konstrukcija, kas iztur paredzamās svārstības |
| brīdinām par enerģiju pēc iekārtas atslēgšanas | vai to var automātiski vai kontrolēti izvadīt | tvertnes vai akumulatora izlāde pēc barošanas atslēgšanas, atlikušā spiediena kontrolēta novadīšana |
| liekam avārijas apturēšanu kā atbildi uz neparedzamu uzvedību | vai vadības sistēma pati uzvedas droši | nav kustības pēc barošanas ieslēgšanas, nav automātiskas pārstartēšanās, saglabājas apturēšana un slodzes noturēšana pēc enerģijas zuduma |
| skatāmies tikai uz drošības kontrolleri | vai visām drošības funkcijas daļām ir vajadzīgā uzticamība | paredzams atteices veids, redundance, defektu noteikšana un risinājumu dažādošana |
| rakstām procedūru biežai iestrēgumu novēršanai | vai var samazināt notikumu skaitu, kuros vajadzīga iejaukšanās | labāka materiāla vadīšana, iestrēgumu izņemšana no normāla procesa, izturīgāki komponenti un diagnostika bez aizsargu apiešanas |
| aizsargājam manuālu materiāla padevi vai noņemšanu | vai šo darbību var mehanizēt vai automatizēt | transportieris, manipulators, stūmējs, slīdkalne vai automātiska nepareizi novietota materiāla noraidīšana |
| projektējam drošu ieiešanu pie regulējama elementa | vai regulēšanu var izņemt vai veikt ārpus bīstamās zonas | sensors, kas nosedz visus paredzētos materiālus, vai regulēšanas mehānisms, kas izvadīts ārpus bīstamās zonas |
| aizsargājam piekļuvi eļļošanas punktam | vai šim punktam jāatrodas bīstamajā zonā | eļļošanas caurule, centrālā eļļošana vai apkalpes punkts, kas pieejams no ārpuses |
Šī tabula nav saraksts, ko mehāniski atķeksēt pie katra apdraudējuma. Ne katra metode būs iespējama. Dažas izmaiņas var radīt jaunus apdraudējumus vai ietekmēt iekārtas pamatfunkciju.
Bet tie ir jautājumi, kuriem jāizskan pirms pārejas uz 2. soli.
Pēc katras metodes ir vērts uzdot vienu kontroljautājumu: ko mēs patiešām mainījām — apdraudējumu, riska lielumu vai tikai cilvēka piekļuvi bīstamai vietai?
Ja vienīgā atbilde ir “pievienojām aizsargu un drošības funkciju”, mēs aprakstījām tehnisko aizsardzības pasākumu. Mēs vēl neesam parādījuši, ka 1. solis ir izdarīts.
Kad drīkst pāriet uz 2. soli?
Pēc ISO 12100 6.2 iziešanas var iekrist otrā galējībā: ja pēc būtības drošs konstruktīvs risinājums ir pirmais un svarīgākais solis, tad katrs aizsargs esot projektētāja kļūda.
Nē. Tā nav.
Ir apdraudējumi, kurus nevar novērst, neatņemot iekārtai tās pamatfunkciju. Griešanas instrumentam jāpaliek asam. Presei jāattīsta procesa spēks. Darba elementam jāveic kustība. Materiāla apstrāde var radīt troksni, putekļus vai augstu temperatūru.
1. solis ne vienmēr izņems apdraudējumu. Bet tam jāmazina ar to saistītais risks tik tālu, cik tas praktiski iespējams.
Var samazināt kustības enerģiju, bet ne līdz līmenim, kurā iekārta vairs nestrādā. Var mainīt ģeometriju, bet ne vienmēr izņemt visas bīstamās vietas. Var samazināt operatora iejaukšanās reižu skaitu, bet joprojām paliks tīrīšana, apkope un neparedzami procesa traucējumi.
Tieši šādām situācijām ISO 12100 paredz 2. soli.
Taču 2. solis nesākas brīdī, kad aizsargs šķiet ērtākais risinājums. ISO 12100 6.1 runā par tehnisko un papildu aizsardzības pasākumu izmantošanu tad, ja apdraudējuma novēršana vai pietiekama riska samazināšana ar konstrukciju nav praktiski īstenojama.
Starp “nav iespējams” un “negribam vairs mainīt projektu” ir milzīga starpība.
Pirms pāriet uz 2. soli, ir vērts pārbaudīt:
- vai ņemti vērā visi iekārtas darba veidi;
- vai analizēti visi operatora iejaukšanās veidi;
- vai izskatīta ģeometrijas, enerģijas, materiāla un tehnoloģijas maiņa;
- vai samazināts traucējums/iestrēgums un darbību skaits, kur vajadzīga piekļuve;
- vai regulēšanas un apkopes punktus varēja pārvietot ārpus bīstamās zonas;
- vai izvēlētie risinājumi nerada jaunus apdraudējumus;
- vai izmaiņas nepasliktina darba apstākļus un iekārtas lietojamību.
Pēdējais punkts ir īpaši svarīgs. Risinājums, kas traucē normālu darbu, pagarina pārbūvi vai padara tipiska traucējuma novēršanu neiespējamu, provocē aizsargu apiešanu. Un tad drošība paliek tikai dokumentos.
ISO 12100 neprasa tikai atsevišķa pasākuma efektivitāti. Tas prasa skatīties uz visu pasākumu saderību un to ietekmi uz operatoru un iekārtas lietošanu.
Novērtēšana nebeidzas arī pēc risinājuma ieviešanas. Saskaņā ar 5.6 pēc katra soļa vēlreiz jāpārbauda, vai risks ir pietiekami samazināts un vai nav parādījušies jauni apdraudējumi.
Ģeometrijas maiņa var uzlabot drošību, bet apgrūtināt apkopi. Automātiska padeve var izņemt manuālu darbību, bet radīt jaunu saspiešanas vietu. Regulēšanas izvešana ārpus bīstamās zonas var samazināt pakļaušanu riskam, bet ļaut nejauši mainīt regulējumu.
Katra atbilde rada nākamo jautājumu. Tā nav metodes vājā vieta. Tā ir metode.
Aizsargs nav slikta projekta pierādījums. Tas var būt pareizs un nepieciešams tehniskais aizsardzības pasākums. Problēma sākas tad, kad aizsargs aizstāj jautājumu: ko mēs varējām mainīt pašā iekārtā?
2. solis nesākas tad, kad projektētājam beidzas idejas. Tas sākas tad, kad 1. solis ir reāli izanalizēts, praktiski iespējamie pēc būtības drošie konstruktīvie risinājumi izmantoti, bet risks joprojām nav pietiekami samazināts.