ISO/TR 14121-2 pasaka neērtu, bet ļoti veselīgu patiesību: mašīnas riska novērtējums nav parakstu kolekcija. Tas nav sapulču teātris. Tas ir inženierisks lēmums par to, vai cilvēks pie šīs mašīnas var strādāt droši un vai atlikušais risks tiešām ir pieņemams. Un te ir galvenais punkts: ne katram novērtējumam vajag lielu komandu, bet nevienam novērtējumam nevajag pašpārliecinātu minēšanu.
ISO/TR 14121-2 nav harmonizēts standarts. Tas ir tehniskais ziņojums, kas dod praktiskas norādes riska novērtējumam pēc ISO 12100. Tieši tāpēc tas ir tik noderīgs. Tas neuzspiež rituālu ar pieciem uzvārdiem dokumenta beigās. Tas atgādina daudz svarīgāku principu: komandas kompetencei jāatbilst vērtējamajai problēmai. Sliktākais riska novērtējums nav tas, ko veica viens cilvēks. Sliktākais ir tas, kur viens cilvēks novērtēja visu, arī to, ko nesaprata, un pēc tam nosauca to par pieredzi.
Ko ISO/TR 14121-2 patiesībā saka par komandu?
Sākumā noņemam vienu mītu. Riska novērtējuma komanda nav izveidota tāpēc, lai dokumentā būtu vairāk amatu nosaukumu. Pieci paraksti paši par sevi nerada labāku rezultātu nekā viens. Ja pie galda sēž cilvēki, kuri nepazīst mašīnu, nesaprot procesu un nespēj apstrīdēt pieņēmumus, tad tā nav komanda. Tā ir publika.
Riska novērtējumam publika nav vajadzīga. Tam vajag kompetenci.
ISO/TR 14121-2 šo pasaka ļoti piezemēti. Novērtējums parasti ir pilnīgāks un efektīvāks, ja to veic komanda, taču komandas lielums ir atkarīgs no izvēlētās metodes, mašīnas sarežģītības un procesa, kurā mašīna darbojas. Un vēl viena svarīga piebilde, ko uzņēmumi bieži ignorē: pārāk liela komanda var traucēt koncentrēties un nonākt pie kopīga secinājuma. Citiem vārdiem sakot, nevis sasauciet visus, kam ar mašīnu ir kaut mazākā saikne, bet izvēlieties cilvēkus tā, lai kāds tiešām saprastu konkrēto risku.
Vienkāršai mašīnai ar tipiskām mehāniskām bīstamībām ļoti labu riska novērtējumu var veikt pieredzējis konstruktors, mehāniķis vai automātikas inženieris. Ja tiek modernizēta vadības sistēma, tieši automātiķis var būt izšķirošais cilvēks, jo viņš saprot darba režīmus, atiestatīšanu, apturēšanu, bloķēšanu un mašīnas uzvedību bojājuma gadījumā. Ja ir skaidrs C tipa standarts un acīmredzami aizsardzības pasākumi, nav jārīko starpdisciplinārs kongress. Riska novērtējumam jābūt efektīvam, nevis teatrālam.
Kur beidzas viena cilvēka kompetence un sākas minēšana?
Problēma sākas brīdī, kad riska novērtējuma tvērums iziet ārpus tās personas kompetences, kura aizpilda tabulu. Tur komandas pieeja vairs nav formalitāte. Tā kļūst par drošības drošinātāju.
Mehāniķis var lieliski redzēt saspiešanas punktu. Viņš var izprojektēt aizsargu. Viņš var novērtēt piekļuvi kustīgām daļām. Viņš var pamanīt, ka operators ieliek roku tur, kur nevajag. Bet, ja tajā pašā mašīnā parādās starojums, troksnis, ķīmiska viela, sprādzienbīstami putekļi, piespiedu poza vai drošības funkcija uz vajadzīgā līmeņa robežas, tad jautājums vairs nav par pieredzi. Jautājums ir: vai jūs vēl vērtējat risku vai jau tikai tēlojat pārliecību?
Tieši te ļoti daudzi sajauc pieredzi ar kompetenci. Pieredze saka: esmu redzējis līdzīgas mašīnas. Kompetence saka: es zinu, kādi dati ir vajadzīgi, kur ir manas vērtējuma robežas un kad man jāsauc palīgā cits speciālists. Tā sākas īsta kvalitāte.
ISO/TR 14121-2 norāda, ka komandas sastāvs novērtējuma gaitā var mainīties atkarībā no tā, kāda zināšana konkrētajā brīdī ir vajadzīga. Un tas ir ļoti praktiski. Akustiķim nav jāsēž klāt pie katra saspiešanas punkta apspriešanas. ATEX speciālistam nav jādiskutē par HMI paneļa ergonomiku. Arodveselības ārstam nav jāvērtē katrs aizsargs. Bet, ja viņu zināšanas izšķir to, vai atlikušais risks ir pieņemams, tad viņu viedoklim jānonāk procesā. Ne kā dekorācijai, bet kā lēmuma pamatam.
Kad ar vienu kompetentu cilvēku tiešām pietiek?
Nepārspīlēsim. Ne katram mašīnas riska novērtējumam vajag starpdisciplināru komandu. Tā būtu ērta pasaka konsultantiem, bet slikta prakse ražošanai.
Ja mašīnai ir tipiskas mehāniskas bīstamības, vienkārša automatizācija, labi zināmi darba režīmi un acīmredzami aizsardzības pasākumi, pieredzējis konstruktors, mehāniķis vai automātikas inženieris var veikt godīgu un tehniski pamatotu novērtējumu. Īpaši tad, ja viņš nemēģina ar riska matricu spēlēt mēriekārtu, bet lieto konservatīvu inženierisku spriedumu.
Kustīga detaļa tuvojas nekustīgai daļai? Nav vajadzīgs vesels konsīlijs, lai saprastu, ka iespējama saspiešana. Operatoram ir piekļuve piedziņai? Nav jāsauc pieci eksperti, lai uzdotu pamatjautājumus: vai šī piekļuve vispār ir vajadzīga, vai to var nosegt ar aizsargu, vai vajadzīga bloķēšana, vai regulēšanas punktu var pārvietot ārpus bīstamās zonas. Instrumenta maiņa prasa ieiet kustības zonā? Sāciet ar realitāti: vai mašīna ir apturēta, vai enerģija ir atslēgta un izkliedēta, vai iespējama negaidīta kustība, vai piekļuve ir droša, vai jāpiemēro LOTO.
Šādos gadījumos lielāka problēma par mazu komandu bieži ir kas cits: drosmes trūkums uzrakstīt risku tādu, kāds tas patiešām ir. Jo vāja analīze bieži rodas nevis tāpēc, ka to veica viens cilvēks, bet tāpēc, ka šis cilvēks jau sākumā gribēja nonākt pie secinājuma pieņemams.
Te palīdz viens veselīgs princips. Ja jums nav pilnīgas pārliecības, bet jūs saprotat kaitējuma mehānismu, pieņemiet konservatīvāku scenāriju. Nevis lai dramatizētu, bet lai netēlotu precizitāti tur, kur tās nav. ISO/TR 14121-2 atgādina, ka, vērtējot kaitējuma smagumu, nav jāmeklē visfantastiskākā katastrofa. Jāvērtē nopietnākais kaitējums, kas realistiski var notikt. Taču tikpat slikti ir ierakstīt tikai ticamāko, bet maznozīmīgo kaitējumu tāpēc, ka tas tabulā izskatās ērtāk.
Tāpēc vienam kompetentam cilvēkam ir pilnīgi jāspēj godīgi atbildēt uz trim jautājumiem:
- Vai es saprotu, kā var rasties kaitējums?
- Vai es varu pieņemt ticamu un konservatīvu scenāriju?
- Vai mana nenoteiktība ved pie stingrāka aizsardzības pasākuma, nevis pie ērtākas mašīnas pieļaušanas?
Ja atbilde uz šiem jautājumiem ir jā, viens cilvēks dažkārt tiešām ir pietiekams. Ja nē, nav jāturpina izlikties.
ISO/TR 14121-2 praksē: kad jāiesaista speciālists?
Robežgadījumos jautājums vairs nav kā izvēlēties acīmredzamu aizsargu. Jautājums kļūst smagāks: vai mums ir pamats uzskatīt atlikušo risku par pieņemamu un atļaut mašīnas ekspluatāciju vai CE marķējumu 2006/42/EK loģikā? Te ar vispārīgu pieredzi nepietiek. Te vajag zināšanas par konkrēto bīstamību.
Troksnis: vai jūs vērtējat mašīnu vai cilvēka dzirdi pēc desmit gadiem?
Troksnis māna intuīciju. Mašīna strādā, ir skaļi, kāds pieiet piecas minūtes, parausta plecus un pasaka: var izturēt. Tad tabulā parādās bīstamība troksnis, iespējamais kaitējums dzirdes bojājums, aizsardzības pasākums dzirdes aizsardzības līdzekļi, un viss šķiet nokārtots. Skaisti. Bet vai risks tiešām ir novērtēts?
Vai jūs zināt trokšņa emisijas līmeni? Vai zināt ekspozīcijas ilgumu? Vai operators stāv pie mašīnas pusstundu dienā vai astoņas stundas? Vai troksnis nāk no vienas mašīnas vai no visas līnijas? Vai dzirdes aizsardzības līdzekļi tiek lietoti realitātē, nevis instrukcijā? Vai cilvēkam vienlaikus jāsadzird brīdinājuma signāli un citu mašīnu darbs?
Šeit bieži pietiek nevis ar milzīgu komandu, bet ar pareizu konsultāciju: mērījumu, ražotāja emisijas datiem, akustiķa vai darba aizsardzības speciālista iesaisti. Ja šī informācija ietekmē lēmumu par pieņemamību, tai jābūt dokumentācijā. Frāze šķita skaļi, bet ne pārāk skaļi nav riska novērtējums. Tas ir iespaids.
Starojums: neredzamu bīstamību uz izjūtu nevērtē
Pie mehāniskām bīstamībām intuīcija bieži palīdz. Jūs redzat nazi. Redzat kustību. Redzat saspiešanas punktu. Pie starojuma intuīcija bieži ir bezvērtīga. Optiskais starojums, lāzeri, ultravioletais, infrasarkanais, elektromagnētiskais starojums — tie nav temati, kurus var godīgi aizvērt ar frāzi operators būs uzmanīgs.
Konstruktors var izveidot aizsargu. Automātiķis var ieviest bloķēšanu. Bet kādam ir jāsaprot, ko tieši vērtējat: viļņa garumu, jaudu, ekspozīcijas laiku, atstarojumus, ietekmi uz acīm vai ādu, aizsarga efektivitāti konkrētajā diapazonā. Ja to nezināt, varat pieņemt konservatīvāku pieeju un paredzēt stingrāku aizsardzību. Bet jūs nevarat neko nezināt un uz šā pamata pieļaut mašīnu.
Putekļi, dūmi, eļļas migla un ATEX: tas nav tikai netīrs grīdas segums
Šī ir vēl viena zona, kur tabulas mēdz izskatīties gudrākas par cilvēku, kas tās aizpilda. Dokumentos viss izskatās vienkārši: bīstamība putekļi, riska samazināšana nosūce, ventilācija, maska. Tikai putekļi nav viens universāls vārds. Citādi vērtē koksnes putekļus, citādi metāla putekļus, citādi polimēru putekļus, citādi eļļas miglu vai metināšanas dūmus. Vēl citādi vērtē kairinošas, sensibilizējošas, toksiskas vai sprādzienbīstamas vielas.
Jautājums ir vienkāršs un nepatīkams: vai jūs zināt, ko cilvēks ieelpo, cik daudz, cik ilgi un cik gadus? Ja nē, pats vārds ventilācija neko nepierāda. Tehniskās apkopes personāls bieži zina vairāk nekā dokumentu autors, jo redz, cik ātri aizaug filtri, kur rodas noplūdes un kas notiek tīrīšanas laikā. Dažreiz pietiek ar drošības datu lapu, materiāla datiem un konservatīvu spriedumu. Dažreiz vajag mērījumu vai speciālista atzinumu. Dažreiz spēlē ienāk ATEX, un tad jautājums ir vēl asāks: vai tas ir tikai putekļu slānis uz grīdas vai potenciāla sprādzienbīstama atmosfēra?
Ergonomika: operators pieradīs nav aizsardzības pasākums
Ergonomiku pārāk bieži uztver kā dekorāciju. Neērta darba poza, vidējs risks, apmācīt operatoru. Punkts. Tikai cilvēks nav mašīnas pielikums. Ja viņš simtiem reižu maiņā atkārto vienu kustību, strādā piespiedu pozā, stiepjas pārāk tālu, ceļ detaļas no nepareiza augstuma vai lieto HMI paneli sliktā leņķī, tad mēs nerunājam par diskomfortu. Mēs runājam par kaitējumu veselībai, kas uzkrājas laikā.
ISO/TR 14121-2 pamatoti atgādina, ka ne visi riska novērtēšanas rīki vienādi labi strādā ar veselības apdraudējumiem. Mehāniskam savainojumam matrica vēl var palīdzēt. Ergonomikā un ilgtermiņa slodzēs ar to vien nepietiek. Tas nenozīmē, ka katrā projektā jāsauc ergonomists. Tas nozīmē, ka jums jāzina, uz kāda pamata jūs vispār sakāt, ka atlikušais risks ir pieņemams. Frāze tā dara jau gadiem nav pierādījums drošībai. Tā bieži ir tikai problēmas vēsture.
Drošības funkcija: vai tā strādā vai tikai deg zaļā lampiņa?
Automātikas inženieris bieži ir viena no svarīgākajām personām riska novērtējuma procesā. Taču jāatšķir cilvēks, kurš prot uzrakstīt PLC programmu, no cilvēka, kurš prot novērtēt drošības funkciju. Tas nav viens un tas pats.
Dokumentācijā bieži lasām skaistus vārdus: aizsargs ar bloķēšanu, gaismas aizkars, avārijas apturēšana, drošības skeneris, safety vadības sistēma. Skaņa laba. Bet galvenais jautājums ir cits: vai drošības funkcija tiešām pārtrauc vajadzīgo bīstamo situāciju, vajadzīgajā laikā un ar vajadzīgo uzticamību? Vai noteikts nepieciešamais PL vai SIL? Vai ņemts vērā apstāšanās laiks? Vai pārbaudīta atiestatīšana? Vai kļūme ved uz drošu stāvokli? Vai funkcija ir validēta? Vai kāds vispār pārbaudīja, kas notiek, ja aizsargu apiet?
Ne katram mehāniķim jāskaita PL pēc ISO 13849. Bet komandai ir jāsaprot, kad šādu jautājumu vairs nevar aizvērt ar tekstu pie pieņemšanas strādāja. Tas nav validācijas pierādījums. Tas ir labākajā gadījumā tikai sākums.
Hidraulika un pneimatika: jūs atslēdzāt strāvu, bet vai atslēdzāt enerģiju?
Rūpnīcās ļoti bieži sajauc apstādināšanu ar drošību. Mašīna stāv. Piedziņa negriežas. Panelis ir izslēgts. Kāds saka: var iet iekšā. Un tad izrādās, ka sistēmā palikusi uzkrāta enerģija. Spiediens līnijā. Hidrauliskais akumulators. Cilindrs zem slodzes. Instruments, kas var noslīdēt zem sava svara. Materiāls, kas atbrīvojas pēc atskrūvēšanas.
ISO 12100 skaidri runā ne tikai par atvienošanu no barošanas, bet arī par uzkrātās enerģijas izkliedēšanu vai nostiprināšanu, ja tā rada bīstamību. Tāpēc komandā kādam jāuzdod ļoti konkrēti jautājumi: vai pēc mašīnas apstādināšanas sistēmā paliek enerģija, kurš to izkliedē, kā to pārbauda, vai procedūra strādā realitātē, nevis tikai instrukcijā, un vai cilvēkam nav jāstrādā zem elementa, kas var nokrist. Tie nav jautājumi tikai darba aizsardzības speciālistam. Tie ir konstrukcijas un uzturēšanas jautājumi.
Bez operatora un tehniskās apkopes personāla jūs vērtējat papīru, nevis mašīnu
Beigās paliek grupa, ko uzņēmumi izlaiž visvieglāk un parasti visdārgāk: cilvēki, kuri ar mašīnu tiešām dzīvo. Konstruktors zina, kā mašīnai vajadzētu strādāt. Operators zina, kā tā strādā tad, kad jāsasniedz norma. Tehniskās apkopes personāls zina, kas notiek tad, kad viss sāk brukt. Tās ir trīs dažādas realitātes.
ISO/TR 14121-2 pamatoti uzsver, ka uzdevumu un darba situāciju analīzē ir vērts iesaistīt operatorus un tehniskās apkopes personālu, jo vieglākais vai ātrākais darba izpildes veids bieži atšķiras no instrukcijas. Uz papīra aizķeršanās tiek novērsta pēc pilnīgas apturēšanas. Cehā kāds to dažreiz izdara uz sekundi, jo līnija stāv. Uz papīra aizsargs ir ciet. Ceha realitātē tas traucē tīrīšanai. Uz papīra LOTO ir procedūra. Dzīvē jautājums ir, vai to var izpildīt darbībā, kas atkārtojas vairākas reizes maiņā.
Ja komandā nav neviena, kurš ir redzējis aizķeršanās novēršanu trijos naktī, pastāv laba iespēja, ka jūs vērtējat instrukciju, nevis mašīnu. Operatoram nav jāpieņem viss lēmums. Bet viņa pieredze ir ievaddati. Tieši tāpat kā rasējums, shēma, standarts, mērījums vai bojājumu vēsture.
ISO/TR 14121-2 un dokumentēšana: atstājiet lēmuma pēdas
Ja iesaistāt speciālistu, nepadariet to par sarunu koridorā. Ja viņa viedoklis ietekmē lēmumu par riska samazināšanu, mašīnas pieļaušanu vai atlikušā riska pieņemšanu, tam jāatstāj pēdas dokumentācijā. Nevajag divdesmit lappušu traktātu. Dažreiz pietiek ar piezīmi, pielikumu, mērījuma rezultātu, drošības datu lapu, aprēķinu, validācijas protokolu vai skaidru atsauci uz izmantoto standartu.
Labai dokumentācijai pēc pusgada jāspēj atbildēt uz ļoti vienkāršiem jautājumiem:
- Kas novērtēja konkrēto bīstamību?
- Uz kāda pamata tika izdarīts secinājums?
- Kādi dati bija pieejami?
- Kādi pieņēmumi tika pieņemti?
- Kāda bija nenoteiktība un kā tā ietekmēja riska novērtējumu?
- Kāpēc konkrētais aizsardzības pasākums tika uzskatīts par pietiekamu?
- Kāpēc atlikušais risks tika pieņemts?
ISO 12100 prasa, lai dokumentācija parādītu veikto procedūru un sasniegtos rezultātus, tostarp būtiskos pieņēmumus, identificētās bīstamības, bīstamās situācijas, bīstamos notikumus, vērtējumam izmantoto informāciju, datus, datu avotus un ar tiem saistīto nenoteiktību. ISO/TR 14121-2 tam pievieno ļoti praktisku domu: procesa dokumentēšana ir svarīga tāpēc, lai vēlāk varētu pārbaudīt, kāpēc tika pieņemti konkrētie lēmumi. Tas ir kodols.
Vāja dokumentācija skan tā: risks pieņemams. Laba dokumentācija skan citādi: risks atzīts par pieņemamu, jo ieviests konkrēts aizsardzības pasākums, pārbaudīta tā efektivitāte, izmantoti konkrēti dati, pieņemti skaidri pieņēmumi un nav konstatēta nepieciešamība turpmākai riska samazināšanai. Tie ir divi dažādi līmeņi. Pirmais ražo tabulu. Otrais atstāj lēmuma pēdu.
Secinājums: kompetence ir daļa no riska novērtējuma, nevis pielikums
Riska novērtējuma komanda nav obligāta amata nosaukumu parāde. Ne katrai mašīnai vienlaikus vajag konstruktoru, automātiķi, akustiķi, arodveselības ārstu, ergonomistu, ATEX speciālistu un juristu pie viena galda. Tā būtu procesa karikatūra. Bet otra galējība ir tikpat bīstama: viens cilvēks aizpilda tabulu, novērtē visu no saspiešanas punkta līdz starojumam, no trokšņa līdz drošības funkcijai, no ergonomikas līdz sprādzienbīstamiem putekļiem, un beigās paraksta dokumentu ar sajūtu, ka jautājums ir slēgts.
Nē, nav slēgts.
Riska novērtējums pēc ISO 12100 prasa domāt par mašīnu, cilvēku, uzdevumiem, bīstamām situācijām, bīstamiem notikumiem, iespējamo kaitējumu un riska samazināšanu. ISO/TR 14121-2 ļoti skaidri piebilst: komandas pieeja parasti uzlabo pilnīgumu un efektivitāti, bet komanda pati par sevi nav rituāls. Izšķirošā ir kompetence, kas vajadzīga konkrētajai problēmai.
Tāpēc praktiskais noteikums ir vienkāršs. Ja jūs saprotat bīstamību un varat izvēlēties konservatīvu, tehniski pamatotu aizsardzības pasākumu, rīkojieties. Ja jūs nesaprotat bīstamību, bet tieši tās novērtējums izšķirs, vai mašīna drīkst strādāt, pajautājiet tam, kurš saprot. Tas nevājina inženieri. Tas atšķir inženieri no cilvēka, kurš tikai aizpilda tabulu.
Jo riska novērtējumā nav runa par lielāko iespējamo komandu. Runa ir par to, lai lēmumi netiktu pieņemti ārpus savas zināšanu robežas un lai šo robežu nesauktu par pieredzi.