Risks kā cilvēka–mašīnas mijiedarbības rezultāts, nevis mašīnas īpašība
Risku novērtēšana saskaņā ar ISO 12100 praksē nereti tiek reducēta līdz mašīnā esošo bīstamību uzskaitījumam. Šāda pieeja ir saprotama un šķiet intuitīva, taču projektēšanas vajadzībām tā bieži vien ir pārāk vienkāršota un dod maz praktiska labuma. Standarts risku neuztver kā mašīnai “piederošu” īpašību. Risks nepastāv atrauti no lietošanas veida. Tas rodas brīdī, kad cilvēks mijiedarbojas ar mašīnu, veicot konkrētas darbības konkrētos apstākļos.
Šī atšķirība būtiski ietekmē analīzes veikšanas loģiku. Ja risks tiek uztverts tikai kā tehnisko bīstamību summa, ir viegli nepamanīt situācijas, kurās bīstamība kļūst aktuāla un reāli iedarbojas uz cilvēku. Bīstami elementi var atrasties mašīnā pastāvīgi, bet, kamēr uzdevuma izpildes laikā cilvēkam nav piekļuves šīm zonām, risks paliek teorētisks.
ISO 12100 projektētāja domāšanu virza uz attiecībām un situācijām. Standarts mudina nevis vienkārši jautāt “kādas bīstamības ir mašīnā”, bet gan “kuros darba brīžos cilvēks nonāk bīstamību iedarbības zonā un kāpēc”. Šāds fokusa pārbīdes rezultāts ir būtisks: risku novērtējums vairs nav statiska shēma, bet sāk atspoguļot reālo mašīnas lietošanas veidu.
Šī pieeja arī palīdz saprast, kāpēc nelaimes gadījumi reti notiek “ideālā” automātiskā darba režīmā. Visbiežāk tie notiek tad, kad mašīna darbojas režīmā, kas atšķiras no normālas ekspluatācijas, un cilvēks veic palīgdarbus, iejaukšanās vai nestandarta darbības. Šajos brīžos mainās cilvēka–mašīnas mijiedarbība, un bīstamības, kas iepriekš bija efektīvi norobežotas, kļūst pieejamas.
Riska uztveršana kā mijiedarbības rezultāts, nevis mašīnas īpašība, noved pie apzinātākām projektēšanas izvēlēm. Tā vietā, lai mēģinātu “vispārīgi” izslēgt bīstamības, projektētājs koncentrējas uz cilvēka pakļautības mazināšanu konkrētās lietošanas situācijās. Tieši šāda loģika ir ISO 12100 pamatā un nosaka turpmākās analīzes virzienu: no lietošanas konteksta noteikšanas, uzdevumu un mašīnas stāvokļu identificēšanas līdz efektīvu riska samazināšanas pasākumu izvēlei.
Riska novērtēšana: mašīnas ierobežojumi kā priekšnoteikums jēgpilnai izvērtēšanai
Jebkurai riska analīzei, kurai ir projektēšanas vērtība, jābalstās reālā mašīnas lietošanas kontekstā. Tam kalpo mašīnas ierobežojumu noteikšana. Tas nav formāls vai administratīvs solis, bet brīdis, kurā projektētājs definē, kādās robežās risks tiks vērtēts un uz kādu faktisko darba organizāciju un lietošanas veidu šis vērtējums attieksies.
Ja mašīnas ierobežojumi nav skaidri noteikti, riska novērtēšana ātri kļūst abstrakta. Mašīna vairs netiek skatīta kā konkrēts tehnisks objekts, kas strādā konkrētā vidē, bet kā teorētisks modelis, kurā viss “vajadzētu” notikt atbilstoši pieņēmumiem. ISO 12100 konsekventi norobežojas no šādas pieejas, pieņemot, ka mašīna tiks lietota apstākļos, kas ir tālu no ideāliem.
Mašīnas ierobežojumi aptver ievērojami vairāk nekā tās tehnoloģisko paredzēto lietojumu. Tie nosaka, cita starpā:
kādi uzdevumi pie mašīnas tiks veikti normālas ekspluatācijas laikā,
kādas palīgdarbības un iejaukšanās darbības ir neizbēgamas,
kam būs piekļuve mašīnai un kādā apjomā,
kādos vides apstākļos mašīna darbosies,
kāds ir viss dzīves cikls — no uzstādīšanas līdz demontāžai.
Īpaši būtiski ir ņemt vērā cilvēku rīcību, kas izveidojusies darba praksē, nevis tikai balstīties uz instrukciju ierakstiem. Laika spiediens, rutīna, nogurums vai nepieciešamība ātri atjaunot ražošanu nav “izņēmumi” no normas — industriālā vidē tā ir ikdiena. ISO 12100 pieņem, ka šādi apstākļi pastāv, un prasa tos iestrādāt jau mašīnas ierobežojumu definēšanas posmā.
Ja mašīnas ierobežojumi tiek noteikti pārāk šauri, risks tiks sistemātiski novērtēts par zemu. Darbi, kas tiek veikti neregulāri vai apstākļos, kas atšķiras no “normālas” darbības, paliks ārpus analīzes, lai gan tieši tie bieži ir saistīti ar visaugstāko bīstamības līmeni. Savukārt pārāk vispārīgi formulēti ierobežojumi noved pie analīzes bez nepieciešamās precizitātes, kur dažādas lietošanas situācijas tiek apvienotas vienā kopā.
ISO 12100 pieejā mašīnas ierobežojumi nav pašmērķis. Tie ir atskaites punkts turpmākai uzdevumu, mašīnas stāvokļu un bīstamo situāciju identificēšanai. Tikai uz šāda pamata iespējams pāriet pie riska analīzes, kas atspoguļo reālos darba apstākļus, nevis vienīgi projektēšanas pieņēmumus.
Riska novērtējuma saistība ar mašīnas tehnisko dokumentāciju
Projektēšanas praksē nereti sastopama pieeja, kur riska novērtējums tiek uztverts kā dokuments “blakus” tehniskajai dokumentācijai. ISO 12100 paredz atšķirīgu skatījumu: riska novērtējums un tehniskā dokumentācija ir nedalāmi saistīti, jo tie apraksta vienu un to pašu objektu — mašīnu — no dažādām perspektīvām.
Riska novērtējumā tiek identificēti uzdevumi, mašīnas stāvokļi, bīstamās situācijas un bīstamie notikumi. Tehniskā dokumentācija savukārt apraksta, kā mašīna ir konstruēta, kādi risinājumi ir piemēroti un kā tai paredzēts darboties lietošanā. Ja šīs divas jomas nav savstarpēji saskaņotas, veidojas “sprauga”, kas praksē izpaužas kā neskaidras instrukcijas, neefektīvi aizsargpasākumi vai sarežģījumi audita laikā.
Uz uzdevumiem balstīta pieeja riska novērtēšanai atvieglo tiešu sasaisti ar dokumentāciju. Katram uzdevumam, kas identificēts riska novērtējumā, jābūt atspoguļotam lietošanas vai apkopes/servisa dokumentācijā. Ja uzdevums ir atzīts par kritisku no riska viedokļa, bet dokumentācijā tas nav aprakstīts, tas ir signāls par projektēšanas procesa nesaskaņotību.
Tikpat svarīga ir riska novērtējuma sasaite ar konstrukcijas un elektrodaļas dokumentāciju. Projektēšanas lēmumi par norobežojumiem, vadības sistēmām, darba režīmiem vai atiestatīšanas procedūrām nav nejauši — tie izriet no riska analīzes. Tehniskajai dokumentācijai ir jāļauj izsekot šai loģikai: no bīstamās situācijas atpazīšanas, caur bīstamā notikuma identificēšanu līdz izvēlētajam tehniskajam risinājumam.
ISO 12100 paredz, ka dokumentācija nav tikai “gala produkts”, bet riska samazināšanas procesa elements. Tās uzdevums ir atbalstīt drošu uzdevumu izpildi, nevis tikai izpildīt formālu prasību. Tāpēc dokumentācija, kas veidota bez atsauces uz uzdevumiem un riska novērtējuma rezultātiem, zaudē savu praktisko lietojamību.
Sistēmiskā pieejā tehniskā dokumentācija, lietošanas instrukcija un riska novērtējums veido vienotu kopumu. Jebkurām izmaiņām konstrukcijā, vadībā vai darba organizācijā būtu jāizraisa uzdevumu atkārtota pārskatīšana un dokumentācijas aktualizēšana. Tikai tad riska samazināšanas process saglabā nepārtrauktību un efektivitāti visā mašīnas dzīves ciklā.
Riska novērtējums: saikne starp uzdevumiem un aizsargpasākumiem
Viens no biežākajiem pārpratumiem riska novērtēšanas praksē ir aizsargpasākumu izvēle, balstoties tikai uz bīstamībām. Šāda pieeja noved pie situācijas, kur aizsardzības risinājumi ir korekti “uz papīra”, taču reālā mašīnas lietošanā nedarbojas pietiekami droši. ISO 12100 prasa citu domāšanu: aizsargpasākumi jāvērtē uzdevumu kontekstā, nevis tikai bīstamību kontekstā.
Bīstamība var pastāvēt pastāvīgi, taču tieši uzdevuma izpildes veids nosaka, vai un cik lielā mērā cilvēks tai tiek pakļauts. Ja aizsardzības pasākums apgrūtina darba veikšanu, praksē tas kļūst pakļauts apiešanai vai atslēgšanai. ISO 12100 pieņem, ka šādas situācijas ir paredzamas un tās ir jāņem vērā riska novērtējumā.
Tāpēc aizsardzības pasākumu izvēlei būtu jāsniedz atbildes uz jautājumiem:
kādi uzdevumi tiek veikti pie iekārtas,
kuri no tiem prasa piekļuvi bīstamajām zonām,
kādos iekārtas stāvokļos šie uzdevumi tiek izpildīti,
vai izstrādātie aizsarglīdzekļi ļauj uzdevumu veikt droši.
Piemēram, norobežojums, kas normālas darbības laikā efektīvi nepieļauj piekļuvi bīstamajai zonai, vienlaikus var būtiski apgrūtināt tīrīšanu vai regulēšanu. Ja tīrīšanas darbs tiek veikts regulāri un tā izpildei nepieciešama norobežojuma demontāža, risks nepazūd — tas tikai maina savu raksturu. ISO 12100 norāda, ka šādos gadījumos jāapsver citi konstruktīvi risinājumi, kas samazina pakļautību tieši šī konkrētā uzdevuma laikā.
Uz uzdevumiem balstīta pieeja noved pie diferencētākas aizsardzības pasākumu izvēles. Viena universāla risinājuma vietā tiek ieviesti pasākumi, kas pielāgoti atsevišķiem uzdevumiem un iekārtas stāvokļiem. Rezultātā aizsardzība ir ne tikai tehniski efektīva, bet arī praktiski pieņemama ikdienas lietošanā.
Lietošanas informācijas loma uzdevumu kontekstā
ISO 12100 skaidri norāda, ka lietošanas informācija ir viens no riska samazināšanas elementiem, taču tā nevar aizstāt konstruktīvus risinājumus vai tehniskos aizsardzības pasākumus. Praktiski tas nozīmē, ka instrukcijām, brīdinājumiem un procedūrām ir jābūt sasaistītām ar reāli veicamiem uzdevumiem, nevis jāapraksta bīstamības abstraktā līmenī.
Lietošanas informācijai jāatbild uz jautājumu, kā droši veikt konkrētu uzdevumu, nevis tikai jānorāda, ka bīstamība pastāv. Ja dokumentācija bīstamības apraksta vispārīgi, lietotājs šo informāciju nespēj pārvērst praktiskā rīcībā.
Uz uzdevumiem vērsta lietošanas informācija nozīmē, ka:
instrukcijas ir piesaistītas konkrētām darbībām,
procedūrās ir ņemts vērā iekārtas stāvoklis, kurā uzdevums tiek veikts,
brīdinājumi attiecas uz reālām bīstamām situācijām.
Piemēram, informācija par negaidītas kustības risku ir jēgpilna tikai tad, ja lietotājs saprot, kāda uzdevuma laikā un kurā brīdī šāda kustība var rasties. Vispārīgs brīdinājums kļūdas nenovērš, savukārt pareizas darbību secības apraksts iesprūšanas novēršanas laikā var reāli mazināt risku.
ISO 12100 pieņem, ka lietošanas informācija ir efektīva tikai tad, ja lietotājs to var piemērot bez papildu interpretācijas. Tāpēc dokumentācija jāveido paralēli uzdevumu analīzei, nevis kā atsevišķs, noslēdzošs projektēšanas posms. Tikai tad lietošanas informācija kļūst par reālu atbalstu drošībai, nevis formālu pielikumu.
Riska novērtēšana: automatizācijas pakāpes maiņa un riska raksturs
ISO 12100 tieši neievieš jēdzienu “automatizācijas līmenis”, tomēr normas loģika ved pie nepārprotama secinājuma: automatizācijas pakāpes maiņa maina riska raksturu, nevis tikai tā līmeni.
Pieaugot automatizācijai:
samazinās cilvēka tiešā pakļautība normālas darbības laikā,
pieaug intervenču un uzraudzības uzdevumu nozīme,
palielinās bīstamu notikumu risks, kas saistīts ar negaidītu mašīnas rīcību.
Automatizācija nereti pārbīda cilvēka lomu no tiešas izpildes uz uzraudzību. Tas nozīmē, ka risks nepazūd, bet koncentrējas mazākā uzdevumu skaitā, kuriem ir lielāks kaitējuma potenciāls. Tipiski piemēri ir darbi, kas saistīti ar atiestatīšanu (reset), diagnostiku vai manuālu vadību pēc atteices.
ISO 12100 paredz nepieciešamību veikt atkārtotu riska novērtējumu pēc jebkurām būtiskām izmaiņām automatizācijas līmenī. Uzdevumi, kas iepriekš tika veikti manuāli, var tikt izslēgti, taču to vietā parādās jauni uzdevumi — bieži retāk izpildāmi, bet paaugstināta riska apstākļos.
Projektētājs, kas risku analizē tikai caur apdraudējumu prizmu, automatizāciju var uzskatīt par pietiekamu risinājumu. Tomēr uz uzdevumiem balstīta pieeja parāda, ka automatizācija maina riska profilu, nevis tikai tā apmēru. Tāpēc jebkuras izmaiņas vadības arhitektūrā ir jāvērtē, ņemot vērā jaunus uzdevumus un jaunas bīstamās situācijas, kas līdz ar to rodas.