Iekārtas pieņemšanas laikā ražotājs atver vajadzīgo instrukcijas lappusi: “Tīrīt tikai pēc visu enerģijas avotu atslēgšanas. Apkopi drīkst veikt vienīgi apmācīts personāls. Lietotājam jāizstrādā atbilstoša procedūra.” Trīs teikumi. Trīs atzīmēti punkti.
Ražotnē atklājas cita aina. Iekārtai ir divi elektrobarošanas avoti, pneimatiskā sistēma un akumulators, kas arī pēc galvenā slēdža izslēgšanas spēj izraisīt kustību. Procedūra vēl nav izstrādāta, bet “apmācīts personāls” praksē nozīmē cilvēku, kurš uzņēmumā strādā visilgāk.
Iekārta ir padarīta droša nākotnes izteiksmē.
ISO 12100 3. solis nenozīmē, ka lietošanas instrukcijā var ierakstīt visu, ko neizdevās atrisināt projektā. Lietotājam paredzētā informācija ir riska samazināšanas stratēģijas pēdējā daļa. Tā seko drošiem konstruktīvajiem risinājumiem un tehniskajiem aizsardzības līdzekļiem, nevis tos aizstāj.
Ja apdraudējumu varēja novērst, samazināt enerģiju, nepieļaut piekļuvi vai ieviest atbilstošu drošības funkciju, ražotājs to nedrīkst aizvietot ar apmācību, piktogrammu vai aicinājumu būt īpaši uzmanīgiem. Instrukcijai jāapraksta risks, kuru pēc saprātīgi īstenotiem tehniskajiem pasākumiem nav izdevies pietiekami samazināt. Tā nav noliktava problēmām, kas atliktas uz vēlāku laiku.
Tomēr trešais solis nav tikai dokumentācijas pielikums. Tieši šeit satiekas ražotāja un iekārtas lietotāja darbs. Ražotājam jānorāda, kāds risks palicis, kur un kuru darbību laikā tas rodas, kā arī kādi drošas lietošanas nosacījumi izmantoti riska novērtējumā. Lietotājam šī informācija jāpārvērš procedūrās, apmācībā, uzraudzībā, darbu atļaujās, enerģijas izolēšanā, papildu aizsardzībā vai individuālajos aizsardzības līdzekļos.
Tā nav atbildības pārlikšana. Tā ir informācijas nodošana, bez kuras lietotājs nevar droši organizēt darbu. Ar informācijas atrašanos instrukcijā vien vēl nekas nav panākts.
1. Trešais solis nav lētāka pirmo divu soļu versija
Trīs riska samazināšanas soļi nav vienlīdzīgas izvēles. Projektētājs nevar brīvi izvēlēties starp konstrukcijas maiņu, aizsargierīci un brīdinājuma pievienošanu atkarībā no tā, kuru variantu vieglāk iekļaut termiņā vai budžetā. Secībai ir nozīme.
Vispirms jāpārbauda, vai apdraudējumu iespējams novērst vai samazināt ar konstrukciju. Ja ar to nepietiek, izmanto tehniskos un papildinošos aizsardzības pasākumus. Turklāt jāpārbauda, vai paši pasākumi nerada jaunus apdraudējumus. Tikai pēc tam par atlikušo risku sagatavo lietotājam nepieciešamo informāciju.
Pieņemsim, ka regulēšanas laikā roka jāievieto mehānisma kustības zonā. Ražotājs var pārvietot regulēšanas punktu ārpus šīs zonas, mainīt ģeometriju, samazināt enerģiju, uzstādīt aizsargu vai bloķējošu ierīci, kā arī paredzēt drošu iestatīšanas režīmu. Ja tā vietā instrukcijā uzreiz ieraksta “regulēšanu drīkst veikt tikai apmācīts personāls”, trešais solis nav sasniegts. Vienkārši izlaistas divas iepriekšējās pieturas, un tagad visi brīnās, kāpēc vilciens joprojām stāv uz perona.
Pirms nākamā brīdinājuma uzrakstīšanas uzdodiet neērtu jautājumu: ko tieši izdarīja konstrukcijā un aizsardzības sistēmā, pirms nolēma, ka turpmākā rīcība jāveic lietotājam?
Ja atbilde ietver risinājuma analīzi, ieviestu pasākumu, verifikācijas rezultātu un skaidru atlikušā riska aprakstu, var virzīties tālāk. Ja atbilde ir “pievienojām punktu instrukcijai”, instrukcija vēl nav trešais solis. Tā ir dekorācija, kas aizsedz pirmo divu soļu trūkumu.
Pirmajā solī jāizmanto pašdroši konstruktīvie risinājumi, bet otrajā — iekārtu tehniskie aizsardzības līdzekļi. Tikai pēc šī darba informācija lietotājam kļūst par inženiertehniska procesa rezultātu, nevis tā literāru aizvietotāju.
2. Ražotājam jāapraksta risks, nevis jānomierina sava sirdsapziņa
Informācijai jāļauj pieņemt konkrētu lēmumu. Ja pēc tās izlasīšanas joprojām nav skaidrs, kas var notikt, kuras darbības laikā un kā to novērst, ražotājs ir nodevis tekstu, nevis lietojamu drošības informāciju.
Norāde “pirms apkopes atslēgt iekārtu no visiem enerģijas avotiem” izklausās saprātīgi. Taču galvenais slēdzis neizlādē hidraulisko spiedienu, neiztukšo pneimatisko tvertni, neatbalsta paceltu mezglu un neatņem enerģiju saspiestai atsperei. Fizika neparaksta pieņemšanas aktu.
Noderīgā informācijā jānorāda:
- darbība, kuras laikā rodas risks;
- bīstamās zonas atrašanās vieta;
- personas, kuras var tikt pakļautas riskam;
- iespējamais notikums un tā sekas;
- ražotāja ieviestie riska samazināšanas pasākumi;
- pēc šo pasākumu īstenošanas atlikušais risks;
- konkrēta lietotājam nepieciešamā rīcība;
- vajadzīgā kvalifikācija, instrumenti, procedūras un aizsardzības līdzekļi.
Vispārīga aicinājuma atslēgt enerģiju vietā var būt jānorāda, kuru barošanas avotu izslēgt, kuru vārstu aizvērt un nobloķēt, kā izlaist spiedienu un pārbaudīt tā neesību, kā arī kurā vietā mehāniski atbalstīt pacelto mezglu. Tikai tad lietotājs saņem materiālu enerģijas izolēšanas, bloķēšanas un marķēšanas procedūrai, apkopes instrukcijai un apmācības programmai.
Svarīga ir arī informācijas atrašanās vieta. Risku, kas prasa tūlītēju reakciju, nedrīkst paslēpt tikai instrukcijas 143. lappusē. Atkarībā no situācijas vajadzīgi marķējumi uz iekārtas, brīdinājuma signāli vai paziņojumi, kas redzami tieši uzdevuma izpildes vietā. Operatoram nav jāveic bibliotēkas izmeklēšana brīdī, kad sistēma zaudē spiedienu.
Ne visai informācijai jābūt brīdinājuma formā. Daļai jānosaka drošas lietošanas nosacījumi: pieļaujamie materiāli, procesa robežvērtības, uzstādīšanas veids, pārbaužu biežums, personāla kompetence un konkrētu darbību aizliegumi. Šiem nosacījumiem jāizriet no riska novērtējumā izmantotajiem pieņēmumiem, nevis no vēlmes aizpildīt instrukcijas nodaļu “Drošība”.
Ar norādi, ka iekārtā pastāv atlikušais risks, nepietiek. Lietotājs nepārvalda abstraktu jēdzienu. Viņš pārvalda konkrētu uzdevumu, cilvēku, enerģiju un darba apstākļus. Labai informācijai jāļauj no frāzes “risks paliek” pāriet uz lēmumu “tāpēc jādara tieši šādi”.
3. Ražotājs pabeidz projektu, lietotājs organizē darbu
ISO 12100 otrajā attēlā parādītā loģika ir neērta abām pusēm. Ražotājs nevar pabeigt novērtējumu ar frāzi “turpmākos pasākumus nodrošina lietotājs”. Savukārt lietotājs nevar pieņemt, ka CE marķējums automātiski ir izstrādājis procedūras, apmācījis apkopes personālu un pārbaudījis, kā trešajā maiņā tiek novērsti traucējumi.
Standarts parāda divus atlikušā riska līmeņus. Pirmais paliek pēc projektētāja paredzētajiem konstruktīvajiem risinājumiem, tehniskajiem un papildinošajiem aizsardzības pasākumiem un lietošanas informācijas. Otrais ņem vērā arī lietotāja ieviestos organizatoriskos un tehniskos pasākumus. Starp šiem līmeņiem atrodas ieviešana.
| Ražotājs nodod | Lietotājs ievieš |
|---|---|
| Atlikušā riska un notikuma scenārija aprakstu | Konkrētā uzdevuma izpildes procedūru |
| Drošas lietošanas nosacījumus | Šiem nosacījumiem atbilstošu darba organizāciju |
| Personāla kvalifikācijas prasības | Darbinieku atlasi un kompetences pārbaudi |
| Enerģijas atslēgšanas un izolēšanas prasības | Bloķēšanas kārtību un darbu atļauju sistēmu |
| Nepieciešamību pēc papildu aizsardzības | Tās izvēli, uzstādīšanu un uzturēšanu |
| Prasības individuālajiem aizsardzības līdzekļiem | To nodrošināšanu, lietošanu un kontroli |
| Pārbaužu un apkopes principus | Grafiku un izpildes apliecinājumus |
Ar vārdu “lietotājs” nav domāts tikai operators, kurš nospiež palaišanas pogu. Lietotāja pusē ir darba devējs, kurš organizē darbu, tehniskās apkopes vadītājs, tiešais vadītājs, servisa speciālists un operators. Katram vajadzīga atšķirīga informācija.
Apkopes vadītājam jāzina enerģijas izolēšanas un aizsargierīču pārbaužu prasības. Tiešajam vadītājam jāzina, kurš drīkst veikt noteiktus uzdevumus. Operatoram vajadzīgi skaidri noteikumi normālai darbībai, regulēšanai un rīcībai traucējumu laikā. Visa ievietošana vienā nodaļā ar nosaukumu “Vispārīgi norādījumi” vēl nerada drošības sistēmu. Tā rada nodaļu, kuru neviens nevēlas lasīt.
Šeit satiekas arī divi procesi: ražotāja veiktais iekārtas riska novērtējums un darba devēja veiktais darba vides riska novērtējums. Tie ir saistīti, bet viens otru neaizstāj. Ražotājs vērtē iekārtu paredzētās lietošanas un saprātīgi paredzamas nepareizas lietošanas robežās. Darba devējam jāņem vērā faktiskā darba vieta, vide, process, personāls un darba organizācija.
Sadarbība nenozīmē atbildības sadalīšanu uz pusēm ar kopīgu parakstu. Katrai pusei jāizdara savs darbs, un ražotāja informācijai jābūt pietiekamai, lai lietotājs savu daļu varētu izpildīt apzināti.
4. Procedūra darbojas tikai tad, ja kāds to tiešām izmanto
Pat precīzākā ražotāja informācija ražotnē pati neaizvērs vārstu, neuzliks bloķētāju, nepārbaudīs enerģijas neesību un nenovērsīs atkārtotu palaišanu. Šī darba daļa jāorganizē lietotājam.
Ja pirms iestrēguma novēršanas jāizolē enerģija, uzņēmumam jānosaka vismaz:
- kurš drīkst apturēt iekārtu;
- kuri enerģijas avoti jāatslēdz;
- kur atrodas izolēšanas punkti;
- kā tos aizsargā pret atkārtotu ieslēgšanu;
- kā pārbauda enerģijas neesību;
- kurš drīkst noņemt bloķētājus;
- ar kādiem nosacījumiem iekārtu drīkst atgriezt darbā.
Bez šādiem noteikumiem prasība “izmantot bloķēšanu” ir tikai procedūras nosaukums, nevis procedūra.
Dokumentam jāatbilst reālajam uzdevumam. Ja iestrēgumi jānovērš vairākas reizes maiņā, bet paredzētā kārtība katru reizi prasa divdesmit minūtes apturēt visu līniju, tālāko var paredzēt. Vispirms parādīsies saīsinājums. Pēc tam — tikai pieredzējušākajiem zināma “labā prakse”. Beigās kāds aizsargierīci nostiprinās ar līmlenti, lai tā netraucētu.
Tas nav arguments drošības prasību vienkāršošanai. Bieža iejaukšanās var nozīmēt, ka atkārtoti jāvērtē konstrukcija, procesa uzticamība vai tehniskie aizsardzības līdzekļi. Labi organizētam trešajam solim jānodrošina šīs informācijas atgriešana riska novērtējumā.
Arī apmācības dalībnieku saraksts pierāda tikai to, ka noteiktas personas kādu laiku atradās vienā telpā. Tas nepierāda spēju droši veikt regulēšanu, tīrīšanu vai apkopi. Apmācībai jāaptver reālie uzdevumi, apdraudējumi, aizsargierīču izmantošana un rīcība noviržu gadījumā. Kompetence jāpārbauda praksē, bet apmācība jāatkārto pēc būtiskām izmaiņām iekārtā, procesā, procedūrā vai pienākumos.
Uzraudzība nedrīkst aprobežoties ar parakstu pārbaudi. Jānovēro darbs, jākontrolē procedūru ievērošana, jāreaģē uz aizsargierīču apiešanu un jāanalizē, kāpēc cilvēki izvēlas saīsinājumus. Viena apieta bloķējošā ierīce var liecināt par operatora kļūdu. Piecas apietas ierīces uz vienas līnijas jau kaut ko pasaka arī par iekārtas konstrukciju un ražošanas organizāciju.
Arī individuālie aizsardzības līdzekļi jānorāda konkrēti. Frāze “lietot aizsargcimdus” nepaskaidro, pret ko tiem jāaizsargā, kādām īpašībām jāpiemīt un vai cimdi paši nerada ievilkšanas risku pie kustīgām daļām. Efektivitāti nenodrošina ieraksts procedūrā. To nodrošina iespēja prasību izpildīt, darbinieku izpratne, darbam atvēlētais laiks un reāla kontrole. Laminēta lapa var gadiem saglabāt nevainojamu izskatu — īpaši tad, ja neviens tai nepieskaras.
5. Labs trešais solis atstāj izsekojamu ķēdi
Iekārtas pieņemšanas laikā projektētājs atceras, kāpēc instrukcijā pieprasīta mezgla mehāniska nostiprināšana. Pēc sešiem mēnešiem dokumentāciju pārvalda cits cilvēks, iekārta darbojas citā līnijā, bet riska novērtējuma autors jau strādā pie nākamā projekta.
Palicis ieraksts: “Apkopi veikt tikai pēc mezgla mehāniskas nostiprināšanas.” Kāpēc tas jāatbalsta? Kāda kustība iespējama? Kuri citi pasākumi jau ieviesti? Kurš elements un kādā stāvoklī jānostiprina? Atbildes droši vien pastāv. Atliek tikai atrast datni ar nosaukumu “galīgais_novērtējums_8_versija_labots_2”.
Informācijai lietotājam jāizriet no konkrēta riska scenārija. Tai jābūt izsekojamai no identificētā apdraudējuma caur konstruktīvajiem un tehniskajiem pasākumiem līdz atlikušajam riskam un lietotāja pienākumam. Šāda ķēde var ietvert:
- uzdevumu un iekārtas dzīves cikla posmu;
- apdraudējuma avotu un iespējamo notikumu;
- apdraudētās personas un paredzamās sekas;
- ieviestos riska samazināšanas pasākumus;
- to verifikācijas rezultātus;
- atlikušā riska aprakstu;
- instrukcijā vai uz iekārtas nodoto informāciju;
- lietotājam noteikto darbību;
- par ieviešanu atbildīgo personu;
- izpildes un efektivitātes pierādījumu.
Pierādījumam nav obligāti jābūt vēl vienam apjomīgam ziņojumam. Tā var būt apstiprināta procedūra, funkcijas pārbaudes rezultāts, mērījumu protokols, kompetences apliecinājums, pārbaudes ieraksts, marķējuma fotogrāfija vai pamatots tehniskais lēmums. Svarīgi, lai pierādījums atbildētu konkrētai prasībai, nevis vispārīgi apliecinātu, ka “drošības jautājums tika pārrunāts”.
Mape ar simts dokumentiem pati par sevi nenodrošina izsekojamību. Vajadzīga saikne starp scenāriju, pasākumu, verifikācijas rezultātu, informāciju lietotājam un turpmāko rīcību. Šai saiknei jāsaglabājas arī pēc izmaiņām. Cits materiāls, jauns instruments, lielāks ātrums, iekārtas pārvietošana vai jauna tīrīšanas metode var izjaukt ražotāja sākotnējos pieņēmumus.
Specializētā drošības programmatūrā ķēdei nevajadzētu beigties ar pārskata izveidi. Riska scenārijam, ieviestajam pasākumam, verifikācijai, atlikušajam riskam un pierādījumiem jāpaliek viena procesa elementiem. Tad iespējams noskaidrot ne tikai to, kas ierakstīts dokumentācijā, bet arī to, kurš pieņēma lēmumu, uz kāda pamata un kas tika izdarīts pēc tam.
Vienkāršais pārbaudes jautājums: vai cilvēks, kurš nepiedalījās projektā, pēc dokumentācijas var noteikt, kāds risks ir palicis un kāda darbība jāveic?
Ja var, ražotājs ir nodevis informāciju. Ja nevar, lietotājs ir saņēmis tehnisku mīklu ar pielikumu.