HRN un ISO 12100: instruments procesa atbalstam, nevis “īsceļš līdz atbilstībai”
Praksē, veicot riska novērtēšanu saskaņā ar ISO 12100, HRN metode nereti tiek uztverta kā “gatava riska formula”. Tas ir ērti, taču rada būtisku kļūdu: ISO 12100 risku nedefinē kā vienu skaitli, kas iegūts ar vienkāršu aprēķinu. Standarts prasa risku novērtēt konkrētiem scenārijiem (bīstamā situācija → bīstams notikums → kaitējums), bet “kaitējuma rašanās varbūtību” skaidro kā funkciju, kas ietver pakļautību, notikuma iestāšanās iespējamību un iespēju kaitējumu novērst vai ierobežot. HRN var lietot korekti, taču tikai tad, ja to izmanto kā rīku, kas atbalsta šo loģiku, nevis kā tās aizvietotāju.
Šī atšķirība ir izšķiroša tam, ko mēs HRN ietvarā patiesībā “rēķinām”. ISO 12100 neaprobežojas ar jautājumu, kādi bīstamības avoti mašīnā pastāv. Tas virza domāšanu uz scenārijiem: kad cilvēks nonāk bīstamības iedarbības zonā, kāda uzdevuma laikā, kādā mašīnas stāvoklī un kāpēc. Tikai tad risks kļūst reāls un novērtējams.
Tāpēc HRN būtu jāpiemēro nevis “bīstamībai” kā tādai, bet aprakstītam lietošanas gadījumam. Praktiski tas nozīmē: HRN rezultātam ir jēga tikai tad, ja tas ir piesaistīts konkrētam negadījuma scenārijam, nevis mašīnas mezglam vai elementam “vispārīgi”.
Kaitējuma rašanās varbūtība: ISO 12100 elements, ko HRN nedrīkst atstāt novārtā
Lielākā atšķirība starp ikdienišķu HRN izpratni un ISO 12100 loģiku ir jēdzienā “varbūtība”. ISO 12100 kaitējuma rašanās varbūtība nav viena vienkārša atzīme “zema / vidēja / augsta”. Standarts to parāda kā trīs sastāvdaļu funkciju:
Tieši trešais elements HRN praksē visbiežāk tiek ignorēts, lai gan reālos negadījumos tas bieži ir viens no visvairāk “izšķirošajiem”. Divām situācijām var būt vienāda pakļautība un līdzīga bīstama notikuma iestāšanās iespējamība, bet risks būtiski atšķirsies tāpēc, ka vienā gadījumā kaitējums ir izvairāms, bet otrā – praktiski neizbēgams.
Ja HRN vērtējums ir jāuztur saskaņots ar ISO 12100, šis aspekts ir apzināti jānovērtē un tam ir jāatspoguļojas rezultātā – pat tad, ja “tīrā HRN” pieejā nav atsevišķa parametra A (avoidance) kaitējuma izvairīšanās iespējai.
“Tīrā HRN” praksē: kā sasaistīt LO, FE, NP un DPH ar ISO 12100
Klasiskā HRN izmanto četrus faktorus (LO, FE, NP, DPH) un tos apvieno vienā rezultātā (visbiežāk kā reizinājumu). Pati formula parasti nav problēma. Problēma ir tajā, kā novērtēšanas komandas praksē piešķir nozīmi katram faktoram.
Ja HRN vēlies lietot bez metodes pārveidošanas, būtiski ir konsekventi to “kartēt” uz ISO 12100 riska elementiem:
Praktiski “tīrā HRN” ir saderīga ar ISO 12100 tikai tad, ja LO netiek izvēlēts “tukšā vietā”, bet pēc tam, kad ir iziets cauri trim ISO 12100 riska elementu attēlā ietvertajiem jautājumiem: kas ir pakļauts riskam, kas ir bīstamais notikums un vai kaitējumu var izvairīties vai to ierobežot.
ISO 12100: kvalitatīvās un kvantitatīvās metodes – kur patiesībā ierakstās HRN
ISO 12100 norāda, ka lēmumi par riska samazināšanu ir jāpamato ar kvalitatīvu metodi un, kur tas ir atbilstoši, arī ar kvantitatīvu. Vienlaikus standarts tieši paredz kvantitatīvās pieejas ierobežojumu: tā ir jēgpilna tad, ja ir pieejami nepieciešamie dati, bet praksē tas bieži ir sarežģīti.
Tas precīzi izskaidro, kāpēc HRN ir tik plaši izmantots. HRN dod skaitli, taču visbiežāk tā nav kvantitatīva metode probabilistiskā nozīmē. Tā ir punktu – puskvantitatīva – metode, kas strukturē novērtējumu, bet joprojām balstās uz ekspertu spriedumu.
“Vairāk kvantitatīva” pieeja HRN sākas tikai tad, kad organizācija apzināti izveido datu pamatu un skalas “enkurus”. Praktiski tas nozīmē:
Bez tā HRN joprojām strādā, taču strādā kā sakārtošanas un salīdzināšanas instruments, nevis kā varbūtību aprēķins.
Kā HRN lietot apzināti: principi, kas notur metodi ISO 12100 ietvarā
Praksē jautājums nav par to, lai HRN būtu “ideāli izrēķināts”. Mērķis ir, lai HRN palīdzētu pieņemt pamatotus projektēšanas lēmumus un lai tas būtu saskaņots ar ISO 12100 loģiku. Tāpēc izšķiroši ir darba principi, kas mazina subjektivitāti un neļauj izmantot tipiskos “saīsinājumus”.
Svarīgākie no tiem ir:
ISO 12100 pieejā HRN vislielāko praktisko vērtību dod tad, ja to lieto iteratīvi: pirms aizsardzības pasākuma ieviešanas un pēc tā. Tad skaitlis nav “drošības pierādījums”, bet indikators, vai tie riska elementi, kuriem bija jāmainās, tiešām ir mainījušies.
Gadījuma analīze: “tīrs HRN” aizķeršanās novēršanas scenārijam (un ko tas nozīmē ISO 12100 kontekstā)
Praksē labākais HRN pārbaudījums ir situācija, kurā risks nerodas “normālas darbības” laikā, bet tipiska palīguzdevuma izpildē.
Iekārtas un uzdevuma konteksts
Apskatīsim iepakošanas līnijas posmu ar konveijeru un padeves rullīšu pāri (ievilkšanas punkts). Darbības laikā mēdz rasties plēves vai produkta aizķeršanās, ko operators novērš manuāli.
ISO 12100 risku novērtējumā mēs aprakstām bīstamās situācijas, nevis “bīstamību mašīnā”:
Tikai šajā līmenī ir jēga pāriet uz HRN.
Pieņemtā HRN skala (piemērs)
Lai gadījuma analīze būtu skaidri izsekojama, pieņemsim vienkāršas, uzņēmumā izmantotas klases (būtiska ir konsekvence, nevis “ideāli skaitļi”):
Piezīme: šī nav “vienīgā pareizā HRN skala”. Tas ir tikai saskaņots komplekts, ar kuru var parādīt lēmumu pieņemšanas mehāniku.
HRN novērtējums – divi viena un tā paša uzdevuma varianti
Variants A: aizķeršanās novēršana “JOG” režīmā ar ierobežotu ātrumu un turēšanas tipa vadību
Praktiskie pieņēmumi:
Parametru izvēle:
HRN = 3 × 3 × 2 × 1 = 18
Projektēšanas secinājums: risks joprojām pastāv, taču to “notur rāmjos” apstākļi, kas palielina iespēju izvairīties no kaitējuma (tieši šis ISO 12100 elements, ko HRN apzināti jāietver LO novērtējumā).
Variants B: tas pats uzdevums, bet “ražošanai jāiet” apstākļos (iespējams restarts, lielāks ātrums, laika spiediens)
Praktiskie pieņēmumi:
Parametru izvēle:
HRN = 3 × 3 × 4 × 1 = 36
Projektēšanas secinājums: mainījies nav “bīstamības veids”, bet gan cilvēka–mašīnas mijiedarbība konkrētā darba stāvoklī. HRN atšķirību parāda, taču tikai tad, ja LO patiešām aptver iespēju izvairīties no kaitējuma.
NP: kāpēc “personu skaita reizinātājs” mēdz būt slazds (un kā to lietot saprātīgi)
Klasiskajā HRN NP ir reizinātājs. Matemātiski tas strādā, bet praksē to bieži interpretē kļūdaini: rezultāts sāk it kā norādīt, ka risks vienam operatoram “pieaug”, jo blakus atrodas vēl viena persona.
Mūsdienīgākā pieejā (tā ir aprakstīta arī praktiskajos rīkos, kas apskatīti ISO/TR 14121-2) personu skaits biežāk tiek izmantots kā konteksta elements:
palielina jautājuma nozīmīgumu,
paaugstina pasākumu prioritāti,
ietekmē zonas organizēšanu un piekļuves kārtību,
bet tai nav obligāti jābūt “individuālā riska” reizinātājam.
Kā to pielietot praksē, nesagraujot ISO 12100 loģiku
Vispārskatāmākā pieeja ir nodalīt divas perspektīvas:
Risks vienai personai (unit risk) – atbilstība ISO 12100 loģikai
HRN aprēķinu balsti uz “visvairāk pakļauto personu” un 99% gadījumu pieņem NP = 1. Tas atbilst tam, kā projektēšanas praksē vērtē kaitējuma scenāriju konkrētā cilvēka mijiedarbībā ar iekārtu vai procesu.
Organizatoriskā prioritāte / “aptvērums” – vadības lēmums, nevis riska definīcija
Ja scenārijs var attiekties uz vairākām personām (piem., atvērta zona, operators + mehāniķis, trešās personas), pārskatā to norādi skaidri un nepārprotami:
“iespējama vairāku personu vienlaicīga ekspozīcija: JĀ/NĒ”
“maksimālais personu skaits zonā uzdevuma laikā: …”
un, balstoties uz to, paaugstini rīcību prioritāti (piem., modernizācijas plānā, ieviešanas grafikā).
Šāda pieeja atrisina tipisku HRN problēmu: netiek mākslīgi uzpūsts “risks operatoram”, vienlaikus netiek ignorēts fakts, ka scenārijs var skart vairāk nekā vienu personu.
Kad NP ir jēgpilns kā reizinātājs (un nekaitē vērtējumam)
NP kā reizinātājs parasti ir pamatots galvenokārt scenārijos, piemēram:
- enerģijas atbrīvošanās / detaļas izmešana,
- ugunsgrēks, sprādziens,
- situācijas, kur viena atteice var vienlaikus iedarboties uz vairākām personām.
Tomēr arī tad ir vērts uzdot metodisku jautājumu:
vai “vairāki cietušie” drīzāk nav jāatspoguļo jau kaitējuma smagumā (kaitējuma apmērā), nevis atsevišķā reizinātājā?
Kā ierasts riska novērtēšanā, izšķiroša ir rezultāta interpretācija, nevis pats skaitlis, un gala riska izvērtēšanas lēmums praksē paliek inženiera atbildībā.